Pirms teju 20 gadiem, 2006. gada 9. jūlijā, Berlīnas Olimpiskajā stadionā tika aizvadīts Pasaules kausa fināls, kas futbola fanu atmiņās paliks atmiņā uz mūžu. Savā starpā titulu sadalīja Francijas un Itālijas izlases, taču bez pašas spēles laukumā bija vērojams vēl kāds notikums, par kuru runā joprojām – papildlaikā francūzis Zinedins Zidāns iebadīja ar galvu krūtīs itālim Marko Materaci, un beidzot nācis gaismā, kāpēc! Bet par visu pēc kārtas.

Ne-favorītu fināls

Pirms turnīra par galvenajiem favorītiem uz uzvaru tika uzskatīti brazīļi, un kā nu ne – viņi uz Vāciju bija aizbraukuši labākajā sastāvā. Starta vienpadsmitniekā varēja atrast tādus uzvārdus kā Ronaldo, Ronaldinju, Kafu, Kakā, Roberto Karloss u.c., taču sapnis atdūrās pret Franciju ceturtdaļfinālā, kad vienīgos vārtus 57. minūtē guva Tjeri Anrī. 

Tikmēr vēl vieni favorīti – turnīra rīkotāji vācieši – tika apstādināti pusfinālā pret Itāliju, kur pamatlaiks noslēdzās 0:0. Lieliska spēle abu komandu vārtsargiem – gan Džanluidži Bufonam, gan arī Manuelam Noieram, turklāt divreiz tika norībinātas arī vāciešu vārtu konstrukcijas. Jau šķita, ka spēles uzvarētājs būs jānoskaidro pēcspēles sitienos, taču itāļi nebija ar to mierā. 

119. minūtē pēc stūra sitiena izspēles bumba atleca pie Frančesko Toti, kurš pēc spurta gar vāciešu soda laukuma piespēlēja to kreisās malas aizsargam Fabio Groso, kurš ar savu ērto kreiso kāju netverami bumbu iegrieza tālajā stūrī. Bet pēc tam mājinieki kļūdījās un ātrajā pretuzbrukumā Alesandro Delpjēro ar līdzīgu sitienu panāca 2:0.

Otrā pārī bija vērojams 1984. un 2000. gada Eiropas čempionātu pusfinālu atkārtojums – Francija pret Portugāli. Abas reizes pārāki bija francūži, un arī trešo vārdu teica viņi. 33. minūtē ar 11 metru soda sitienu uzvaras vārtus guva neviens cits kā Zinedins Zidāns, kas ļāva šai komandai sasniegt finālu otro reizi pēdējos trijos Pasaules kausos. Itālijai šī bija trešā iespēja, kas tika izmantota, bet šo leģendāro finālspēli daudzi atminas pavisam citu iemeslu dēļ.

Aizskāris māsu

Šīs spēles pamatlaika rezultāts tika noskaidrots jau pirmajā puslaikā – vispirms pašā mača sākumā soda laukumā tika nogāzts francūžu pussargs Florēns Maluda, kas nozīmēja, ka otro spēli pēc kārtas pendeli sitīs Zidāns. Tas viņam ar ļoti augstasinīgu un skaistu sitienu arī izdevās, rezultātu atklājot septītajā minūtē. Soda sitienu uz saviem vārtiem nopelnīja neviens cits kā Marko Materaci.

Savu kļūdu viņš laboja aptuveni 12 minūtes vēlāk, skaitļus uz rezultāta tablo izlīdzinot, sitot ar galvu pēc stūra sitiena izpildes. Spēles turpinājumā itāļiem vairākkārt bija iespējas izvirzīties vadībā, piemēram, pirmajā puslaikā Lukam Toni raidot bumbu pa vārtu pārliktni (atkal pēc stūra sitiena), tāpat viņš guva vārtus otrajā puslaikā, bet tos neieskaitīja, jo atradās aizmugures stāvoklī. Savukārt Francijai spēles galvenais tiesnesis no Argentīnas –  Horacio Elizondo – apšaubāmi nepiešķīra vēl vienu 11 metru soda sitienu. Ar bumbu atkal bija tas pats Maluda, kuru no kājām nogāza leģendārais aizsargs Džanluka Zambrota.

Zidānam bija lieliska iespēja savu karjeru izlasē noslēgt ar pasaules čempiona titulu, pašam gūstot uzvaras vārtus ar galvu, taču bumbas ceļā stājās uz to brīdi labākais planētas vārtsargs Džanluidži Bufons. Apspriestākais moments norisinājās teju paša papildlaikā izskaņā, kad Zidāns ar galvu šoreiz darbojās citā virzienā, iesitot ar to Materaci pa krūtīm. Viņš nopelnīja sarkano kartīti un atstāja savu komandu ne tikai mazākumā, bet arī bez labākā pendeļu sitēja. 

Daudzus gadus neatbildēts jautājums bija, ko Materaci varēja tādu pateikt, lai meistaru Zidānu šādi izsistu ne tikai no spēles ritma, bet arī no pašas spēles. Spekulāciju un versiju bijis daudz un dažādu, taču nesen itāļu televīzijas futbola podkāstā viesojas pats 2006. gada fināla varonis, kurš atklāja patiesību. “Viņš man piedāvāja pēc spēles samainīties krekliem, es atbildēju, ka labāk gribētu viņa māsu,” smejoties atceras pats Materaci.

Itāļi realizēja visus piecus pēcspēles sitienus, kamēr francūžiem kļūdījās 2000. gada Eiropas čempionāta fināla varonis Davids Trezegē. Pirms tam par nācijas varoni uzskatītais trāpīja pa vārtu pārliktni, kas beigās arī izšķīra likteni par uzvarētāju. Tas kļuva par vienu no visu laiku apspriestākajiem fināliem futbola vēsturē.