Sporta notikumiem atmiņa ir īsa, jo pēc viena nozīmīgāka notikuma neilgi seko jau nākamais lielais turnīrs. Tāpēc šajā rakstā atgriežamies sensenā pagātnē, uz 1950. gada Pasaules kausa turnīru, apskatot to, kas to padarīja īpašāku par citiem.

Kuri piedalījās

Turnīra mājiniece bija Brazīlija, valsts ar bagātu futbola mantojumu. Šis bija ļoti nozīmīgs sporta notikums globālā kontekstā, jo tas bija pirmais Pasaules kausa turnīrs kopš Otrā pasaules kara sākuma. Pēdējais turnīrs norisinājās pirms 12 gadiem, 1938. gadā Francijā. 2022. gada Pasaules kausā par trofeju cīnījās 32 valstu izlases, un tiek mēļots, ka 2026. gadā dalībniekvalstu skaits varētu paplašināties. Taču pirms 73 gadiem finālturnīrā piedalījās vien 13 izlases:

• Bolīvija
• Brazīlija
• Čīle
• Anglija
• Itālija
• Meksika
• Paragvaja
• Spānija
• Zviedrija
• Šveice
• ASV
• Urugvaja
• Dienvidslāvija

Turnīrs gāja secen vairākām potenciālajām līderēm – Vācijai dalība tika liegta paveikto kara noziegumu dēļ, bet PSRS un Ungārija nevēlējās spēlēt pret Rietumu valstu komandām. No Austrumeiropas vienīgā valsts, kas piedalījās, bija Dienvislāvija, jo arī 1934. gada Pasaules kausa finālisti Čehoslovākija atteica savu dalību. Argentīna nevēlējas piedalīties, jo tajā laikā valstij bija politisks konflikts ar Brazīliju, savukārt Francija atteicās doties uz Brazīliju kā Turcijas aizvietotājvalsts.

Galvenie fakti

Turnīrā tika aizvadītas vien 22 spēles. Salīdzinājumam – 2022. gadā Katarā uzvarētājs tika noskaidrots pēc 64 mačiem. Mazo spēļu skaitu kompensēja ievērojamais gūto vārtu skaits. Atkārtoti salīdzinot ar pērnā gada turnīru, Brazīlijā vidēji mačā tika gūti par 1,31 vārtiem vairāk kā Katarā (2,69). 1950. gada Pasaules kauss bija trešais rezultatīvākais pastāvēšanas vēsturē ar tieši četriem gūtiem vārtiem vidēji no spēles. Rezultatīvākais turnīrs aizvadīts 1954. gadā Šveicē, valstu izlasēm vidēji spēlē bumbu raidot vārtos 5,38 reizes. Zemākais rādītājs Pasaules kausu vēsturē bija 1990. gads Itālijā (2,21). Divi rezultatīvākie turnīra mači bija Urugvajas bezierunu triumfs pār Bolīviju ar 8:0, un Brazīlijas sambas dejošana caur Zviedrijas aizsardzību, kas noslēdzās ar 7:1. Turnīra rezultatīvākā spēlētāja apbalvojumu ieguva viens no visu laiku labākajiem Brazīlijas smailes uzbrucējiem Ademirs ar deviņiem precīziem sitieniem. Tas viņu ierindo ceturtajā vietā rezultatīvāko futbolistu sarakstā viena turnīra ietvaros Pasaules kausa vēsturē. Pirmajā vietā ir marta sākumā aizsaulē devušais leģendārais Žists Fontēns ar 13 vārtiem sešās spēlēs 1958. gada finālturnīrā.

Rezultāti, ko atcerēsies

1950. gada Pasaules kausa izcīņā bija divi īpaši rezultāti, kas saglabāsies vēstures annālēs. B grupā atradās Spānija, Anglija, Čīle un ASV. Amerikāņi tika uzskatīta par vienu no turnīra pastarītēm, jo viņu izlase sastāvēja no pusprofesionāļiem. Komandas sastāvā spēlēja pastnieks, trauku mazgātājs, kā arī kapracis. ASV bija spējīgi ar rezultātu 1:0 uzvarēt futbola dzimteni Angliju. Līdz šai dienai šis rezultāts tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem pārsteigumiem Pasaules kausa vēsturē. Uz šo spēli gan bija ieradies tikai viens amerikāņu žurnālists, jo tajā laikā interese par futbolu štatos bija ārkārtīgi maza, neviens no vietējiem medijiem nelika dižas ekspektācijas uz ASV panākumu. Iespējams, ja mačam tiktu pievērsta lielāka uzmanība, ASV futbola kultūra pašlaik būtu daudz populārāka.

Pasaules kausa finālā tikās mājiniece Brazīlija pret kaimiņvalsti Urugvaju. Pirms mača sākuma neviens nešaubījās, ka brazīļi kļūs par čempioniem. Uz papīra viņi bija pārliecinoši favorīti. Lai gan Urugvajai grupu turnīrā bija iepriekš minētā graujošā uzvara, pret spāņiem tika nospēlēts 2:2 un Zviedrija tika uzvarēta ar rezultātu 3:2, pēdējos divus vārtus izcīnot vien mača noslēdzošajās 14 minūtēs. Turnīra formāts paredzēja, ka Brazīlijai derēja arī neizšķirts, lai viņi tiktu kronēti par čempioniem. Līdz fināla mačam Brazīlija bija guvuši 23 vārtus pēdējās piecās spēlēs, kas vietējiem medijiem un arī politiķiem ļāva deklarēt uzvaru pat pirms mača sākuma. Jau no spēles paša sākuma brazīlieši devās uzbrukumā, taču nebija spējīgi uzlauzt pretinieku vārtus pirmajās 45 minūtēs. Otrā puslaika sākumā mājinieki beidzot raidīja bumbu vārtos un šķietami, ka visa Brazīlija bija pārliecināti, ka kauss ir viņu. Mačs norisinājās pārpildītā Marakanas stadionā. 73 gadus vēlāk tas aizvien ir saglabājies, kā apmeklētākais futbola mačs vēsturē. Dienvidamerikas valstu savstarpējo spēli ieradās vērot 173,850 tūkstoši skatītāju. Spēles 66. minūtē Urugvaja bija spējīga rezultātu izlīdzināt, lai gan arī neizšķirts brazīliešiem derētu, stadionā parādījās bailes par Brasileiro sapņu izgāšanos. Mača 80. minūtē sekoja klusuma brīdis stadionā – urugvajiešu uzbrucējs pārsteidza mājinieku vārtsargu un emocijas noplauka. Pēdējās desmit minūtēs brazīļi nespēja atgūties no šoka stāvokļa, un Urugvaja kļuva par kausa ieguvējiem.

Šī spēle kļuva par nacionālo traģēdiju Brazīlijai. Vairāki fani tribīnēs nomira no sirdstriekām, kā arī sekojošajās dienās daudzi izlases atbalstītāji izdarīja pašnāvību. Fināls gan atstāja arī pozitīvas sekas uz Brazīlijas futbolu, jo kalpoja kā motivējošs faktors pārmaiņām vietējā futbolā. Zaudējums veicināja vēlmi attīstīt nacionālo izlasi, kas galu galā noveda pie Brazīlijas dominances turpmākajos Pasaules kausos. Nākamo 20 gadu laikā Brazīlija izcīnīja trīs no iespējamajiem pieciem turnīriem (1958;1962;1970).